Jānis Uldis Zābers dzimis 1935. gada 11. augustā Madonas apriņķa Meirānu pagasta zemkopju ģimenē un jau kopš mazotnes bija pazīstams ar zemnieku dzīves ikdienu.
Jāņa tēvs Oskars pirmais zēnu iepazīstina ar mūziku, mācot vijoles spēli. Arī brālis Miervaldis dziedāja un prata spēlēt dažādus mūzikas instrumentus. Tā Jānis jau mazotnē apguva vispirms pikolo flautu, tad cītaru, vēlāk arī klavieres un ģitāru, kuras pavadībā saviesīgos vakaros, arī būdams jau slavas zenītā, labprāt uzdziedāja tautā iemīļotas dziesmas. Savukārt, viņa māte Emma Maija iemācīja dēlam atdot pasaulei to, ko viņā ielikusi daba, teikdama, ka labais un gaišais vienmēr pievelk cilvēku sirdis, ka šī nepārtrauktā sevis atdeve ir katra cilvēka uzdevums. Un jo vairāk kādam dots, jo vairāk viņam jāatdod citiem. Un tieši to dēls centās īstenot.
Visu mūžu dziedātājs saglabāja īsta zemnieka spēku, neizsīkstošu prieku par dzīves dāvanām un darīja tikai to, ko pats uzskatīja par pareizu, nevarēdams savu dzīvi iedomāties bez dzimtajām mājām – “Vecā cepļa”, kur pēc viņa draugu iniciatīvas tika iekārtots un ar tuvāko radinieku pūlēm aizvien tiek uzturēts Jāņa Zābera memoriālais muzejs.
Sākot ar 1945. gadu Jānis Zābers uzsāk mācības Meirānu pamatskolā, kur dzied solo un duetus. Muzikalitātes pilnveidē te liela nozīme pirmajai dziedāšanas skolotājai Marijai Mežulei un viņas stāstiem par apkārtni un operām, kuras bija redzējusi Rīgā.
1953. gadā Jānis Zābers turpina mācības Lubānas vidusskolā. Šajā laikā viņš jau interesējās par slavenu mūziķu biogrāfijām, iepazīstas ar vokālo literatūru un mācās gandrīz vai tikai dziedāšanu. “Daudz ko var apgūt, ja audzēknī ir dedzīga vēlēšanās mācīties dziedāt! Un tās Zāberam netrūka. Dodu, ko zinu, mācu, ko mīlu, sākot ar visskaistākajām tautas dziesmām un meklēju katram audzēknim piemērotas un sirdij tuvas dziesmas,” tā par savu darbu ar Jāni saka skolotāja Mirdza Tetere, kuras mudināts viņš savu balsi izkopt dodas uz Rīgu. Un 1954. gadā Zāberu kā baritonu uzņem Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā (I.Čaušanskas un vēlāk Ksenijas Trempanovskas klasē). Dabas dotā muzikalitāte un centība ļauj dziedātājam 1957. gadā, jau pēc 3.kursa iestāties Latvijas Valsts Konservatorijas (tagad Mūzikas Akadēmijas) vokālajā nodaļā un absolvēt to kā tenoram, pie tam atkal veselu gadu ātrāk nekā viņa kursabiedriem.
Studiju gados Zābers uzstājas ne tikai audzēkņu vakaros un atklātajos koncertos, bet gatavojās arī Starptautiskajam vokālistu konkursam Vīnē. 1959. gadā viņš kļūst par dalībnieku Latvijas PSR komponistu savienības Mūzikas Fonda rīkotajos latviešu komponistu autorkoncertos, bet 1960. gadā, mācoties 3. kursā, par Latvijas PSR Operas un baleta teātra (pašlaik Latvijas Nacionālās operas) solistu, debitējot ar Narabota lomu Riharda Štrausa operā “Salome”. Tai sekoja titulloma Šarla Guno operā “Fausts”, ar kuru Zābers guva panākumus arī ārpus Latvijas, Gatiņš Felicitas Tomsones “Pūt, vējiņos!”, Vladimirs Aleksandra Borodina “Kņazā Igorā”, Bazilio V.A. Mocarta “Figaro kāzās” u.c.
Jāņa Zābera neparasti spilgtie vokālie dotumi rosināja, stažieru apmaiņas programmas ietvaros, viņu 1961. gadā virzīt kā aspirantu studijām Itālijā. Uz astoņām vietām bija pieteikušies sešdesmit dziedātāju. Jaunais tenors iztur konkursu un kļūst par pirmo un vienīgo Latvijas dziedātāju, kuram padomju varas gados izdevās iegūt izglītību Itālijā.
Vispirms 1962. gada nogalē Jānis Zābers kopā ar arhitektu Sergeju Balandinu un Aršaviru Karapetjanu uzsāk studijas Romas Santa Cecilia konservatorijā pie Renates Tebaldi skolotāja, profesora Giorgio Favaretto. Tur viņš nomācās piecus mēnešus, bet 1963. gada martā, viesojoties Milānas operteātrī “La Scala”, saņem direktora Antonio Giringelli un diriģenta Enrico Piazza uzaicinājumu stažēties Milānā, kļūstot par neapoliešu skolas vokālā pedagoga Gennarro Barra audzēkni. Teātra vadība augstu novērtēja Zābera dotumus un lūdza PSRS Kultūras ministrijai atļauju dziedonim arī nākamajā gadā turpināt studijas Itālijā. Un tā 3. stažieru grupā, kas 1964. gadā no Maskavas devās uz Milānu, līdzās Vladimiram Atlantovam, Nikolajam Kondratjukam, Muslimam Magomājevam un Anatolijam Solovjaņenko tika iekļauts arī Jānis Zābers.
Itālijā viņš gatavoja Džakomo Pučini un Džuzepes Verdi repertuāru – Rūdolfu “Bohēmā”, Kavaradosi “Toskā”, Hercogu “Rigoleto”, Diku Džonsonu “Meitenē no Rietumiem”, Rodolfo “Luīzā Millerē”, Oronti “Lombardiešos”, Radamesu “Aidā”, kā arī Nemorino Gaetano Doniceti “Mīlas dzērienā”, Lorisu Umberto Džordano “Fedorā” un Enco Amilkāre Ponkjelli “Džokondā”. Zābera balss Itālijā kļuva skanīgāka, metāliskāka. Viņa dziedājums – valdzinošs, kristāltīrs, loģisks frāzējumā, ar skaidra dikciju un tehniski priekšzīmīgu izpildījumu visu reģistru pilnskanībā, iegūstot sabiedrībā apzīmējumu “zelta tembrs”. Ar pateicību Zābers novērtēja to, kā pedagogs izstrādāja viņam kantilēnu un augšējos toņus, teikdams: “Viscaur koncentrēt un segt augšējās skaņas pie zobiem.” Abpusējas simpātijas Jāni saistīja ar izcilo itāļu tenoru Giuseppe di Stefano, kurš arī augstu vērtēja Zābera vokālās dotības.
Studiju biedrs Musļims Magomājevs savulaik teicis: “Grūti atrast otru dziedātāju ar tik savdabīgu tembru, tik samtainām modulācijām un glāsmainu izpildījuma stilu. Jānis Zābers ienesa tenora partijās baritonālu spēku. Spēcīgs, brīvs apakšējā reģistra skanējums, nevainojami skaists vidusposma plūdums un piesātinātas augšas! Viņa balss skanējums visā tembrālajā un reģistru bagātībā ielīst klausītāju dvēselē, liekot baudīt viņa dziedājumu… iemīlēt skaisto, skaidro personību. Viņš bija plašas kultūras cilvēks, vienmēr taisnīgs savos spriedumos. Skaudība uz citu panākumiem Jānim bija svešas. Gluži otrādi, mierīgā, harmoniskā labsirdībā viņš priecājās par ikkatra kolēģa sekmēm.”
1964. gada pavasarī direktors Giringelli piedāvāja Zāberam vēl gadu palikt Milānā, jo bija pārliecināts, ka audzina jauno “La Scala” solistu. Taču Zābers neiemīlēja Itāliju un nespēja samierināties ar ilgi prombūtni no dzimtenes. 1964. gada 28. aprīlī viņš raksta: “Mākslinieks nespēj radīt, ja viņš atrodas it kā ciemos, nevis savās īstajās mājās. Kā gribētos vienreiz pavasarī būt mājās. Gribētos pazvejot un paklausīties lakstīgalas. Pat nevaru saskaitīt, cik gadi ir pagājuši. Es nekad nemainītu vijolītes, kas ir bijušas draugos ar meža klusumu, pret Itālijas rozēm.” Viņa mīlestība pret dabu izpaudās arī mūzikā, dziedot tautasdziesmas, kamermūziku un vēlāk arī Neapolitāniešu dziesmās.
Jāņa Zābera radošais mūžs bija īss, bet ļoti spilgts. Dievs viņam bija devis visu, ko vien dziedātājs var vēlēties. Ikvienu klausītāju viņš apbūra ne tikai ar spožo vokālo tehniku un skatuvisko temperamentu, bet arī ar sirsnību, šarmu, jutekliskumu, stalto stāju un vīrišķīgo valdzinājumu. Sievietes viņu dēvēja par vienu no sava laika skaistākajiem vīriešiem, kura maigums un spēks ir neatņemama priekšnesuma sastāvdaļa. Viņš pat vismazāko dziesmu spēja pārvērst neatkārtojamā šedevrā. Zābers tik ļoti mīlēja mūziku un dziedāšanu, ka katrs uznāciens uz skatuves viņam bija svētki. Zābera spožā balss un zaļoksnais stāvs iederētos uz pasaules labāko operteātru skatuvēm, bet diemžēl viņam tikai atvēlēti vien vienpadsmit gadi (1959. – 1970.) starp pirmo un pēdējo uznācienu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.
Par Zābera talantu un pievilcību sajūsminājās ne tikai Latvijā, bet arī Maskavā, Sanktpēterburgā un visā toreizējā PSRS – Igaunijā, Lietuvā, Azerbaidžānā, Grūzijā, Moldāvijā, Ukrainā u.c., kuru pārpildītajos operteātros viņš nerimstošu aplausu pavadīts dziedāja savas iemīļotākās lomas. Taču publikas sajūsma dziedoni nepadarīja iedomīgu – viņš izturējās laipni, korekti, bet kā draugs vēlējās būt tikai nedaudziem. Lai arī zvaigžņu slimība viņam bija sveša, viņš necieta familiaritāti.
Neapšaubāmi – visās Latvijas opermākslinieku paaudzēs balss dotumu ziņā Jānis Zābers palicis pats spilgtākais un apdāvinātākais. Savas īsās, bet ļoti spilgtās skatuves karjeras gados viņš piedalījies 27 operu iestudējumos, kur viņam galvenokārt uzticētas vadošās lomas un lielākoties tie, protams, ir mīlētāji – Pučīni Pinkertons “M-me Butterfly” un De Grijē “Manona Lesko”, Čaikovska Hermanis “Pīķa dāmā”, Maskanji Turidu “Zemnieka godā” un Verdi Alfrēds “Traviatā”.
Vairākkārt viņš piedalījies arī latviešu autoru oriģināldarbu iestudējumos: Jāņa Mediņa operā “Uguns un nakts”, Marģera Zariņa “Nabagu operā”, Oļģerta Grāvīša operās “Audriņi” un “Sniegputeņos”, un kā arī lietuviešu komponista Vitauta Klovas operā “Amerikāņu traģēdija”. Bet par mūža lomu ar 53 nodziedātām izrādēm Jānim Zāberam kļuva Antiņa – Saulveža tēls latviešu komponista Arvīda Žilinska slavenākajā operā “Zelta zirgs”, kuras pirmizrāde notika 1965. gada 7.februārī. Stalts, gaišs un labsirdīgs viņš kļuva un aizvien uzskatāms par tautas gara gaismas simbolu.
Diemžēl ne viss, ko Zābers dziedāja uz skatuves ir ieskaņots ierakstos un ne viss, kas dzirdams ierakstos, tika realizēts uz operas skatuves. Kaut gan opermūzikai un apmēram 300 nodziedātām operu izrādēm neapšaubāmi piederēja Zābera sirds un dvēsele, paralēli skatuviskajiem uzvedumiem, sava īsā radošā mūža laikā viņš piedalījās arī dažāda žanra koncertos, kuru kopējais skaits pārsniedz pusotru tūkstoti. No latviešu komponistiem visciešākā saskaņa dziedonim izveidojās ar Jāni Ozoliņu, Arvīdu Žilinski un Elgu Igenbergu, kuri palīdzēja mest tiltu no akadēmiskā repertuāra uz estrādes mūziku un bērnu dziesmām. Zābers bija biežs viesis ierakstu studijā, kur tapa Raimonda Paula, Ringolda Ores, Aļņa Zaķa, Nikolajs Zolotonosa u.c. komponistu melodijas.
Sevišķi populāri visā Padomju Savienībā bija Zābera neapoliešu dziesmu priekšnesumi, kuros viņš mirdzēja ne tikai ar teicamu itāļu valodu, bet arī ar siltumu izstarojošo balsi. Arī šīs dziesmas savulaik iemūžinātas skaņuplatēs.
Tāpat viņš Latviju pārstāvēja starptautiskos festivālos: Kanādā (1967), Somijā (1968), Vācijā (1969) un 1965. gadā saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu.
Necilvēcīgi intensīvais darba režīms iedragāja dziedoņa veselību un 60. gadu beigās iezīmējās būtiskas veselības problēmas – balss zudums, reiboņi, galvassāpes, kuras bremzēja līdz tam aktīvo radošo darbību. Slimības aizmetņi 1968. gadā īpaši kavēja darbu pie Manriko lomas Džuzepes Verdi operā “Trubadūrs”. Partijas augšējie toņi dziedātāja galvā izraisījuši slimīgu jutoņu, drīz sāka trīcēt labā roka, līdz kādā izrādē viņš uz skatuves paģība…
Veselības problēmas aptur mākslinieka skatuves gaitas, jo 1971. gadā viņam tika konstatēts galvas smadzeņu audzējs. Tika veikta operācija, kas Zāberam laupīja pasakainās balss dāvanas. Turpmākos divus gadus mūsu izcilais mākslinieks burtiski cīnās ar nāvi, lai gan savu patieso stāvokli no visiem slēpa līdz pēdējam. Taču arī divas atkārtotas operācijas slimību nespēja apturēt.
Andreja Hovanska loma Modesta Musorgska operā “Hovanščina”, kas pilnībā ir ieskaņota, kļuva ne tikai par Jāņa Zābera pēdējo iestudēto lomu uz operteātra skatuves, bet arī pati opera – par viņa pēdējo izrādi.
1970. gada 20. decembrī Jānis Zābers kā Andrejs pēdējo reizi kāpa uz operas skatuves. Operas noslēgumā fanātiskā Marfa aizrauj viņu sev līdzi vecticībnieku sakrautajā sārtā. Aust jauna diena, bet Andrejs to vairs neredz, viņu apņem liesmas. Savāda, neizskaidrojama sajūta pārņem, domājot par Jāņa Zābera pēdējo uzstāšanos. Operas izskaņa liekas gandrīz vai simbolisks aktiera mūža noslēgums, kurš aprāvās 1973. gada 25. martā Rīgā. Tautas iemīļoto mākslinieku pēdējā gaitā pavada tik daudz ļaužu, ka Rīgas centrā tika apturēta satiksme.
Kā uzsver latviešu izcilā operdziedātāja Žermena Heine – Vāgnere: “Operdziedātāja darbs ir ļoti grūts. Tas prasa pilnīgu sevis atdevi, lielu fizisku un garīgu slodzi. Radošā darba sākumā daudz kas kompensējas ar jaunību, bet jaunībā nepadarītais, nokavētais diemžēl nav atgūstams. Un profesionālo meistarību kaldina tikai noteikts, sistemātisks darbs.
Tieši tas pamato nepieciešamību, godinot pāragri mirušo un jau nedaudz aizmirsto pasaules līmeņa latviešu dziedātāju Jāni Zāberu, organizēt Latvijā vienotu, profesionālu, Eiropas līmeņa Starptautisku akadēmiskās un estrādes mūzikas vokālistu konkursu, atgādināt vispārzināmo patiesību, ka īsteni sekmīgs dziedātājs ir spējīgs apliecināt savas vokālās prasmes visdažādākos mūzikas žanros un veidos. Un Jāņa Zābera vokālais sniegums visplašākajā mūzikas spektrā Latvijā aizvien nav pārspēts. Viņš dziedājis ne tikai operu ārijas lielākajos pasaules opernamos (“La Scala” Itālijā, “Lielais teātris” Maskavā, “Marinskas operteātris” Sankt-Pēterburgā u.c.), bet arī kamermūziku, neopoletāniešu dziesmas un bērnu dziesmas kā uz skatuves, tā studiju ierakstos. Šī mākslinieka vokālais mantojums ir tik ļoti plašs un daudzveidīgs, ka ļauj ikvienam dziedātājam izvirzīt vajadzību līdzināties viņam. Tāpēc konkursa programma tiek sakņota Jāņa Zābera radošajā biogrāfijā un konkursantiem ir dots uzdevums atskaņot to vokālo mūziku, kuru savulaik dziedājis mūsu izcilais tautietis – tautas dziesmas acapella sniegumā, lai novērtētu konkursantu dzirdes kvalitātes komponentes, kamermūziku, romances, neapolitāniešu dziesmas, operārijas, estrādes un bērnu dziesmas. Līdz ar to arī konkursa muzikālais materiāls ir pietiekoši plašs un interesants.
Lai konkursantus pavada Adīnas Ķirškalnes definētais Zābera mākslas kods:
Esiet labāki! Ejiet pa Saulveža taku, kaut mazu solīti pakāpieties gaismas kalnā!
Mūs viņa dziedātā dziesma arvien vēl pret sauli sauc.
Par Jāni Zāberu sarakstītas divas grāmatas:
1. Sofija Vēriņa, Kārlis Pamše “Jānis Zābers” – Rīga: Liesma,1980
2. Daiga Mazvērsīte “Pusvārdā Jānis Zābers” – Rīga, Mansards, 2010.